Lai vecumā var palasīties, jo ar savu alcheimeru jau šito neatcerēšos.

Seks, seks, Tu esi brīnišķīgs, bet kādēļ gan Tu pinies ar to sasodīto urīnceļu iekaisumu? Es Tev aizliegšu ar viņu draudzēties.

Izlasīju pēdējo savu rakstu šeit un nevaru saprast, kurš gan ir mani toreiz (jok)bildinājis. Bet laikam tas notiek ar zināmu regularitāti, jo pirms nepilna gada saņēmu vēl vienu šāda tipa bildinājumu. Un atkal piekritu. Tā kā bija noteikts kāzu datums, tad šobrīd pat esam precējušies, tas nekas, ka todien pat nesatikāmies un vispār manam vīram ir draudzene. Viņa ir lieliska (viņš, protams, arī), viņi ir kā salipuši kopā un, manuprāt, viņiem jābūt pārim mūžīgi mūžos.
Vispār (jok)bildinājumi man ir bijuši vismaz četri. Arī pārītis īstu. Nu vismaz.

As you see, man atkal ir sekss. Jāatzīst, vairs jau necerēju. Mēģināju samierināties ar faktu ka nomiršu kā atkaljaunava.

Vispār esmu iepinusies ļoti jocīgās attiecībās, laikam tas ir mans īpašais talants.
Ja neskaita pirmās, "normālās", pusgadu ilgās pusaudžu gados, kuras izjuka tapēc, ka kad puisis sāka runāt par iespējamo seksu, man tas pat vēl nebija ienācis prātā (kaut mīcījušies esam neprātīgi, gan vēl kopā esot, gan arī pēc attiecību izjukšanas) un kamēr es prātuļoju, viņš laikam juka prātā, godīgi kārtīgi izšķīrās no manis un pārgulēja ar citu.
Level of strangness: 0/10 (mēru pēc vidējā aritmētiskā "Emīlijas domas par to, cik tas ir dīvaini+pasaules domas, cik tas ir dīvaini/2)

Pēc ilgām žēlabām un vēl ilgākām, pamatotām "esnevienamnepatīku" mokām es nejauši sāku draudzēties ar meiteni. Tas bija pārsteidzoši patīkami, jo gala beigās sieviete sievieti saprot labāk - un par saimnieciskiem jautājumiem nav strīdu, jo, piemēram, neviena neatstāj paceltu poda brilli, brrrrrrrr! Sekss bija ļoooti baudāms, viņa palīdzēja pārciest manu anoreksiju, bet mēs nepārcietām to, ka dzīvojām dažādās valstīs un ka man šīs attiecības visus 3 gadus no savas ģimenes bija jāslēpj. No vienas puses, šīs nedrīkstētu tikt uzskatītas par "jocīgām" attiecībām, jo tas būtu homofobiski, bet realitātē...nu vismaz neparastas.
Level of strangness: 5/10

Attiecības ar draudzeni palīdzēja piebeigt arī sapīšanās ar senu simpātiju, ar kuru pārgulēju tikai tapēc, lai tiktu vaļā no savas jaunavības plēves, jo biju jau gandrīz 24 gadus veca, bet par spīti vētrainam seksam ar sievieti - tīri tehniski - jaunava. Simpātijai es arī biju simpātija, tādēļ viņš mani tik viegli vaļā nelaida un tā nu es iekūlos 3 gadus ilgās, ļoti sāpīgās, nervus graujošās un matus sirminošās attiecībās (sekss atkal bija labs, par interesantu nenosauksi, bet par labu gan). Absolūta personību un tikumu nesaderība ar pamatīgu šizofrēnijas piešprici pilnīgi noteikti ir nosaucama krietni sulīgāk kā par "jocīgām" attiecībām. Vājprātīgas būtu precīzāk.
Level of strangness: 4/10

Gāju pati savās pēdās un vājprātīgās attiecības palīdzēju piebeigt, pārguļot ar normālu, foršu puisi, ar kuru viens otram tiešām patikām un sekss bija ar potenciālu uz lielisku izaugsmi, tik nepaspējām izaudzināt, jo malfunkcions šeit bija tas, ka viņš mīlēja citu sievieti, šķiet, precētu. Kad jutu, ka sāku iemīlēties, savācu savas mantiņas un aiztinos, jo nekādu skaistu nākotni tur neredzēju. Secinājums: gulēt un klausīties, kā džeks, kas Tev patīk un ar ko pirms brīža esi labi kniebusies pa telefonu sarunājas ar citu, ir dīvaini, ļoti dīvaini.
Level of strangness: 5/10

Pēc vismaz 3 gadu pilnīga tukšuma romantikas jomā un absolūtas seksuālas atturības (nu labi, pamīcijos arī ar draudzenes boifrendu, bet tas bija ar viņas zināšanu un atbalstu un vispār tā bija tikai pamīcīšanās) 2014. gads nāca ne tikai ar vienu, bet veseliem diviem pāriem, kas man piedāvāja pievienoties viņiem gultā. Tā kā man liekas, ka līst svešās attiecībās ir galīgi nepareizi (mīcīšanās ar draudzenes draugu, bučošanās ar viņas pirmo boifrendu senā pagātnē, bučošanās ar boifrenda drauga draudzeni un mīcīšanās ar boifrenda draugu neskaitās), tad laipni, bet stingri šos piedāvājumus noraidīju. Viens pāris to uztvēra veselīgi, ik pa laikam skatamies kopā kino un reižu pa reizei saņemu īsziņas, kuras man liek nosarkt, bet irļoti patīkamas pašapziņai.

Otrs pāris arī to uztvēra veselīgi, līdz puisis galīgi samīlējās, sajuka prātā (no šizofrēnijas vieglākā vai spēcīgākā formā man laikam neizsprukt) un gala beigās pēc zināma spiediena no abu puses es sāku kniebties ar vīru. Sievai pret to nav itin nekādu iebildumu, viņa pat mēģināja pierunāt mani parakstīties uz šādu soli, jo viņiem ir poliamoras attiecības un viņai arī ir daži mīļakie kabatā (kopumā, ja visiem viss ir skaidrs un pieņemams, kā arī nevienam neaizbrauc jumts, šādas attiecības ir ļoti interesantas). Sekss ir lielisks, pēc pēdējās reizes puisis izskatās tā, it kā viņu būtu apstrādājuši vilkači un es esmu ar zilumainiem sāniem. Bet visi, kas dzird par manām šīm attiecībām, iepleš acis un galīgi neko nesaprot. Kā arī citēju pati sevi: "Secinājums: gulēt un klausīties, kā džeks, kas Tev patīk un ar ko pirms brīža esi labi kniebusies pa telefonu sarunājas ar citu, ir dīvaini, ļoti dīvaini."
Level of strangness: 8/10

Romantika joprojām beiKta.
Kaut gan pirms kāda mēneša saņēmu bildinājumu - protams, tas bija joku bildinājums un, lai arī es piekritu, par joku tas arī paliks.
Arī tiku mudināta atkalpierakstīties (iepriekš to biju izdarījusi uz vienu dienu, bet izrakstījos, jo riebās) iepazīšanās internetlapā. Apsvēru to. Tomēr to neizdarīju, jo esmu par lepnu - būt par aplūkošanas un vērtēšanas objektu. Tāpat jau tas dzīvē nepārtraukti notiek un ir pretīgi, kādēļ man vēl sevi jāmoka.

Lēnām esmu nonākusi pie secinājuma, ka augstākminēto romantiku nav ko gaidīt: ir cilvēki, kuriem ir, ir, kam nav. Man nav un nebūs, tādēļ nav ko sapucētai stāvēt pie vārtiņiem ar skatu tālē un žņaudzīt rociņas, gaidot princi baltā zirgā. Labāk ravēt rožu dobes vai cept kūkas un adīt rāpulīšus draudzeņu bērniem - un lepni neviena nevērtētai sažūt aiz lepnības.

Tātad, oficiāli paziņoju, ka esmu bezcerīga vecmeita - līdz ar to, šeit man īsti vairs nav, ko darīt, varbūt vienīgi paziņot par ļoti ilgotā suņa iegādi.
Anntoinette, savukārt, sev pilnīgi negaidīti ir attapusies attiecībās ar krietni jaunāku puisi - tik ļoti, ka sit mani pušu apmēram divreiz (uzjautrinoši, ka nevilši man gadījās mēģināt noturēt savu godu ar vēēēl jaunāku objektu - kas gan neizdevās - kas arī lika saprast visu manis augstākminēto), tādēļ varbūt viņa šeit vēl varētu atgriezties.

Līgavas kleita un plāns par četriem bērniem - ardievu.
Vecrozā, brilles un adīkļi - es nāku!

Sieviete iemīl vīrieti un iedomājas, ka varēs viņu izglābt. Bet kā var izglābt kādu, kas nevēlas tapt glābts?

Tā pirms brīža, pēc atkārtotas "He's just not that into you" noskatīšanās un ar Adeles dziesmām fonā izdomāju, gudrojot, kā vienam prātīgam cilvēkam, ja viņš vaicātu, paskaidrotu, kāpēc esmu izšķīrusies ar savu ex.

Pirms pāris dienām nosvinēju savu šķiršanās gadadienu (no vienas puses - forši, no otras - kretīniski, ka nav kādas personas, kas liktu aizmirst par šādu pasākumu kā tādu), kas no viesu puses (vecāki un draudzene) tika apzīmēta gan kā brīvības atgūšana, gan kalpības beigas. Diezgan skumji, par iztērēto laiku, asaru upēm un iegūtajiem sirmajiem matiem. Bet labs, kas labi beidzies - atslēgas vārds šeit būtu "beidzies".
Jo, lai gan esmu ciešā pārliecībā, ka bijušajiem attiecības var būt labas un tādas mēģinu arī uzturēt (ar to vienu attiecīgo personu, ar ko man tādas nav, ir tikai tāpēc, ka mums šobrīd vispār nav nekādu kontaktu - pēc manas izvēles - un vispār mēs pat īsti neskaitāmies bijušie), ir gadījumi, kad, acīmredzot, tas ir ārkārtīgi neieteicami. Gadu pēc šķiršanās vēl atskan tādi teksti kā "varbūt es pie Tevis šovakar varētu atbraukt ciemos..." un, kad norādu, ka tas mani ir aizvainojis, izrādos riebīga un pretīga, kam prātā tikai nauda (jo esmu pajautājusi, vai 3 mēnešu laikā ex'am būs iespējams atdot man naudu, ko viņš ir parādā), bet tas, ka viņš uzprasās uz seksu, nemaz nav nedz riebīgi, nedz pretīgi.
UN - pēc nedēļas ir īsziņa "Kā iet, ko dari?". Apbrīnojami, man trūkst vārdu, nav vēlēšanās viņu vairs vispār satikt, par labu attiecību uzturēšanu nerunājot.

Labā ziņa - romantika ir mazliet atdzīvojusies (diezgan nožēlojamā formā, bet tomēr). Smieklīgākais, ka visi objekti ir kolēģi - un visi - vienā amatā - tikai katrs citā komandā. Pirmais jau iesāka ar čiekura un 8mm puķītes dāvināšanu. Burvīgs puisis, taču apmēram mana garuma (man tuvāks baseina seklais gals, popa/roka utml koncertos jālēkā, lai redzētu solistu un grupas fotogrāfijās ir jāieņem pirmā rinda), 3 mani apkārtmēri un pilnīgi cita domāšana. Trešais ir lietuvietis, arī mana garuma, vēders - pilnīgi noteikti 4 mani apkārtmēri, vecāks par mani (man ir vājība uz 2-3 gadus jaunākiem) un runā krieviski (es kriviski runāju ārkārtīgi slikti un piedevām ar igauņu akcentu). No viņa, brīdī, kad tiku aicināta uz randiņu, es pat muku. Par laimi, puisis ir pietiekoši saprātīgs un man nezvana (aiz kauna, ka aizlaidos, vēlāk iedevu viņas savu telefona nr.).
Otrais puisis ir divi mani garumi (un 1 apkārtmērs), skaists kā bilde, protams, jaunāks par mani, pilnīgi noteikti (kaut - kas to lai zina) starp mums ir dzirkstele un viņš ir beidzis to pašu mācību iestādi (un gandrīz tanī pašā laikā), ko mana pēdējā love. Kad to uzzināju, gandrīz aizrijos.
Sliktā ziņa - šis vienīgais eksemplārs, kura uzaicinājumu uz randiņu es tiešām gribētu, protams, to nedara un, paldies par atgādinājumu, filma "He's just not that into you", nedarīs.

Es tikmēr izliekos, ka man vienalga, valkāju aizvien īsākus svārkus un gaidu, vai piezvanīs puisis, ar kuru mana draudzene mēģinās mani savest.

Tanī pašā peļķē

Romantikas līmenis joprojām nožēlojams - tas, ka uzdāvina saspiestu čiekuru un 8mm garu puķīti, neskaitās romantika.
Šobrīd seksa trūkums virspusēji nav tik aktuāls (ja neskaita to, ka šonakt sapnī pirku vibratoru - un arī izmēģināju...), taču lūpas kņud aiz bučošanās gribēšanas un blakusesošo vīriešu ķermeņu smaržu sajūtu tik spēcīgi, kā vēl nekad. Īpaši traucējoši tas ir, jo manā darbā ir uz15 vīriešiem vidēji 3 sievietes - pie tam vīrieši tur nav tādi, kas katru dienu iet dušā 3x, salejas ar smaržām un tērpjas uzvalkos - bet gan tādi, kur veči smaržo pēc večiem, pīpē, bieži mētā nepiedienīgus jokus, ģērbjas ērti (un ne ļoti skaisti) un cilā smagumus. Taču nav viņi celtnieki, šis pasmagais fiziskais darbs ir cieši saistīts ar skaistumu, nepārprotiet.

Šis un tas

Romantisms manā dzīvē joprojām ir miris (taisu gan tam visādus mājienu ar mietu, bet pagaidām neesmu saprasta). Šodien gan saņēmu dāvanā rozīti - bet ir 8. marts - kas man, tāpat kā droši vien vēl daudzām un pilnīgi noteikti vienai meitenei asociējas ar neglītām padomjlaika apsveikumu kartiņām, 3 neļķēm, konjaku (labākajā gadījumā, sliktākajā - šņabīti), pastētsmaizēm darbā un piedzērušiem vīriešiem, jo "prazņik že, ļubimiji ženšķini!" (atvainojos par kļūdām, ar krievu valodu man tā pašvaki) - un visu šo nosaukto lūdzu iecelt padomjlaika interjerā un garā. Vēēē.
Taču par spīti šādām asociācijām, pievienojos vēl kādas cita meitenes teiktajam - ka, lai gan viņa neuzskata sevi par 8. marta paaudzi, saņemt ziedus šodien bija izcili patīkami! Bet ne par to šodien gribēju rakstīt.

Gribēju rakstīt par to, ka esmu pieskārienu badā (pat nerunājot par skūpstu un mīlēšanās trūkumu smagā formā). Iepriekš tā nebija bijis un līdz šim to nebiju pamanījusi, bet divas pēdējās reizes, kad kāds (kāda, piedodiet - un tīri praktiskos nolūkos) ir gar mani ķimerējies, aiz laimes esmu bijusi gatava gluži vai atslēgties. Viens -uz manas rokas taisīja mākslīgo rētu, otrs - manu seju grimēja par raganu ar kārpām un zaļganu sejaskrāsu. Tātad - nekas īpašs, esmu līdzīgas lietas pārcietusi arī iepriekš - un bez emocijām. Bet laikam ir pienācis tāds brīdis, kad tik elementāra lieta kā pieskāriens vai glāsts šķiet tiiiik ļoti vilinoša. Interesanti, vai visiem cilvēkiem šīs lietas ir vienādi nepieciešamas vai arī ir tādi, kuriem pieskārieni nav vajadzīgi it nemaz?
Lai nu kā, kad to sapratu, mazliet sabijos, ka sākšu pieglausties cilvēkiem sabiedriskajā transportā.

Labā ziņa - vairs neraudu sliktu romantisku filmu laikā (jo esmu piebremzējusi to skatīšanos - vispaŗ jau pārtraukusi, bet gan jau kāda vēl uzradīsies), bet raudu labu filmu laikā.
Tas ir, esmu atsākusi skatīties labas filmas, kaut sievišķīgas un ar romantisma piesitienu ("Glābjot ierindnieku Raienu" gan jau arī nāks drīz, izklausās pat ļoti vilinoši), kurās, protams, joprojām pieraudu pilnu datora klaviatūru. Uzskatu to par nelielu, bet tomēr uzvaru.

Par šo un to. Bet nekā pikanta, piedošanu. Toties Džonijs Deps ir smuks.

Jau kādu brīdi kaucu pret debesīm, ka gribu romantiku. Kaucu, kaucu, sakaucu - tikai kādu...hm, nezinu, vai par to lai priecājas, vai labāk tomēr paklusēt.

Tātad, skumju pilnā epizode bija pirms pāris nedēļām. Veco klasesbiedru ballītē viens (bijušais klasesbiedrs) piepeši izdomāja, ka es viņam patīku un ka viņš gribētu ar mani pabučoties. Puisis ir labs un jauks, un glīts arīdzan - un laikā, kad mācījāmies kopā, man viņš patika - un bučoties man pēdējā laikā gribas aizvien neprātīgāk.
Kur tad ir āķis, ka nebiju par to sajūsmā?

Pirmkārt, mana ļoti laba draudzene un mūsu klasesbiedrene ir arī viņa sensenos laikos bijusī meitene. Un mēs esam vizuāli mazliet līdzīgas (sejas forma, matu krāsa, garums un struktūra). Tātad, alkas pēc vecā dajebkādā formā. Paldies, es neesmu "dajebkāda".

Otrkārt, puisis bija dzēris. Un dzēruši vīrieši man ir trauma. Vļēēēē.

Treškārt, man viņš vairs nepatīk (nu TĀ, jo kā cilvēks jau viņš ir foršs, kaut tādu būtu vairāk). Nokavēji, džekiņ. Par gadiem 10.

Jā, un viņš brīnījās, jo domājot, ka es esot tāda spontāna carpe diem tipa meitene. Esmu arī, tikai, lai bučotos, tam carpe diem ir jābūt abiem vienlaicīgi un nevar cerēt, ka meitene uzķersies uz "Tu esi tik forša un vai Tu negribi mani tā kārtīgi nobučot?"

Un tā nu es tagad lamājos (ne par to, ka nebučojos, bet par to, ka manai smadzenei ir, sasodīts, jāņem un jāsmadzeņo, ka ir, vot tā un šitā un vot tāpēc man negribās bučoties). Un šādas iespējas man ir dotas tiiiiiiiiiiiiiiik reti.
Dod pieci, Emīlij, kā jau vienmēr.

Smieklīgā daļa - tanī naktī sapnī redzēju (guļot blakus bučotieskārajam puisim - nevaicājiet kapēc, jo izskaidrojums ir garlaicīgs), ka bučojos ar citu mūsu kompānijas klasesbiedru, kuram ironiskā kārtā vārds ir tāds pats kā augšminētajam puisim. Nākamajā rītā nācās abiem par to atvainoties(joprojām nekādas pornogrāfijas, pat ne erotikas, sorrī).
Un tad nākamajās pāris naktīs arī bučojos pa sapņiem. Ar vienu nepazīstamu un vienu pazīstamu puisi - un, kas ir ļoti uzjautrinoši, arī viņš man kādreiz patika - nu ļoti, ļoti, ļooooti.
Vienas nakts sakari vārda tiešā nozīmē.


Sēžu savās romantiskajās filmās. Vienā Džūlijas Robertsas varone lidmašīnā savam nejaušajam, smukajam un foršajam blakussēdātājam (un te es varētu paspoilot, bet savaldīšos un to nedarīšu, piedodiet) norāda, ka vienai stjuartei vīrietis noteikti patīk, jo viņa ik pa laikam uz viņu paskatās.
Un te nu arī ir piemērs no dzīves - pasākumā ar 40 cilvēkiem, no kuriem puse bija vīriešu dzimuma (tas jau gan ne vienmēr liecina par to, ka IR vīrietis - nu tas mans šovinistiskais (kas patiesībā nav pareizs apzīmējums) viedoklis). Es pamanīju vienu. Un ik pa laikam acis (ne es, nekādā gadījumā!!!) pagriezās puiša virzienā. Un - satika viņa acu skatu. Un tad mēs vairākas reizes godīgi kārtīgi nejauši gandrīz uzskrējām viens otram virsū. Tā ka laikam ir gan kaut kādi "magnēti", kas savelk kopā cilvēku - to skatus, rokas, ķermeņus..un citas vietas...
To puisi es visdrīzāk vairs nesatikšu un viņš tāpat droši vien ir mazgadīgs (mana mazā vājība, jāatzīst), bet paldies par sajūtu, ka esmu kaut mazliet pamanāma.

Piedodiet, ir tikai par bučošanos un saskatīšanās, nav pikantu rakstu par seksu. Jo nav seksa, bļin!

Par filmu "Last Night", krāpšanu un skumjām. Brīdinājums: satur filmas spoileri.

Tikko noskatījos filmu "Last Night". Keira Knightley, Eva Mendes, abas brīnumskaistas un liek skumt, ka pati glīši izskatos tikai ar kārtīgu kosmētikas devu uz sejas, īpaši, kad pēc hormonālās kontracepcijas lietošanas pārtraukšanas sāka mesties pumpas neprātīgā daudzumā un VISUR. Tikai pumpu dēļ atsāku lietot tās pretbērnu zāles (seksa nav un nespīd), sāk palikt atkal labāk.

Vīriešu lomās Sam Worthington un Guillaume Canet. Stāsts - vīrs (Sam Worthington) dodas komandējumā kopā ar kolēģi (Eva Mendes), starp abiem ir simpātijas un pievilkšanās. Sieva (Keira Knightley) paliek mājās un viņu uzmeklē sens boifrends (Guillaume Canet) no laikiem, kad Keiras un Sema varoņi ir ieturējuši pauzi attiecībās. Vīrs nav informēts par šāda exboifrenda eksistenci. Vakarā gan vīrs ar kolēģi, gan sieva ar exboifrendu dodas "uz vienu dzērienu".

Un šeit sākas spoilerošana:

Protams, ka vakars nebeidzas ar vienu dzērienu. Sieva vakaru noslēdz bijušā dzīvoklī (un ar draugu suni - nakts nav bijusi garlaicīga), vīrs kolēģes istabiņā.
Un te nu sākas manas pārdomas. Jo sieva, ar ex'u toreiz netikusi līdz "Tu man riebies" un "bet Tu mani kaitini" brīdim attiecībās, protams, ir kārdināta ļauties bijušajām sajūtām, smaržām, glāstiem un tā tālāk. Tomēr savaldās un, lai gan pavada nakti bijušā vīrieša azotē, kas, protams nav tā labākā vieta precētai dāmai, tomēr nav nekas pārāk pārmetams.
Toties vīrs, kas, sadzerot ar savu kolēģi, ir bijis ļoti izturēts un uzvedies visnotaļ godīgi, nakti beidz bez drēbēm un ar locekli darbabiedrenes vagīnā. Divreiz.

Tad nu rodas jautājums, spriežot pēc sevis un dzirdētajiem citiem viedokļiem, kāpēc, ellē, sievietes ir tik prātīgas un, izvēloties tīri aptuveni izvēlētu skaitli, 65 gadījumos no 100 tomēr savas biksītes patur kājās, kamēr vīrieši savus bokseršortus - tikai, teiksim, 30 no 100?
Kāpēc mēs esam tik apzinīgas un apvaldām savas kaislības, kamēr viņi ļauj vaļu saviem mazajiem, aprobežotajiem draudziņiem?

Protams, daudz kas ir atkarīgs no otrās puses, viņa rakstura un uzskatiem, bet es saku:
meitenes, palaižam savus grožus vaļīgāk un ļaujamies mirkļa kārdinājumam, nedomājam, nelemjam, nemokāmies, vienkārši peldam pa straumi. Un, ja tas nozīmē papildus piedzīvojumus, baudu, labsajūtu, pārliecību par to, cik esam foršas - kāpēc gan ne?
Un nevis tāpēc, ka es uzskatītu krāpšanu par sīku vienību - bet gan tādēļ, ka reizēm tā mūsu labā var darīt vairāk, nekā prātīgā atturēšanās. Un, jā, lai parādītu, ka mēs, sievietes, arī varam čurāt stāvus. Ja vēlamies.
Par to mani pārņēma plānas, bet patumšas skumjas, par to un arī par to, ka vīrietis var krāpt un tas ir tā ok, jo viņiem "jāsēj sava sēkla", bet ja sieviete to izdara, tad uzreiz ir "šausmas, pē, kā tā var"? Par to, ka pat īsta mīlestība neizslēdz iespēju ka viens, otrs vai abi krāpa, krāpj vai krāps.

Nesen satiku savu bijušo. Viņš apmēram 3 sekunžu laikā mani nokaitināja līdz baltkvēlei (vaina gan manā galvā, ne viņa uzvedībā. Nu labi, manā galvā un viņa kādreizējā uzvedībā), es ne pa jokam uz viņu sabrēcu, man šķiet, ka šī arī bija tā reize, kad paziņoju (beidzot), ka esmu viņu krāpusi, pie tam ne reizi vien un beigās izsviedu pa savām durvīm (jāatzīst, es uzvedos absolūti histēriski un nepieklājīgi, pēc tam es viņam par to atvainojos). Un kopš tā laika man ir miers no viņa, pilnīgi nespēju tam noticēt.

Bet, kāpēc es to stāstu: reiz viņš man paziņoja, ka ir mani krāpis. Tobrīd viņš bija ļoooti tuvu visiem labi zināmas Tvaika ielā atrodošas iestādes ilgstošam apmeklējumam. Pēc tam, kad viņa prātiņš bija daudzmaz atšķobījies atpakaļ, viņš, protams, dievojās, ka tās ir muļķības un ka to viņš vienkārši ir sarunājis, lai mani sāpinātu. Un lai gan sievietes bieži tiek uzskatītas par stulbiem radījumiem un, diemžēl, ne tik reti tiešām tādas arī ir, es šādam attaisnojumam nenoticēju. Īpaši zinot to, ka viņam kādreiz ir bijusi iesauka, kas satur vārdu, pardon moi, "piselīgais", kā arī to, ka pat man blakus esot ir līdis bučoties ar citu meiteni (beigās ar to meiteni gan bučojos es - jā, šo savas dzīves epizodi es biju piemirsusi) un mēģinājis apgrābstīt vēl citas meitenes krūtis.

Ā, un toreiz viņš pamatoja to, ka esot mani 2x krāpis dzērumā, jo es neesot viņam pietiekoši bieži "devusi". Džīzas, kad bijām kopā, mums sekss visbiežāk bija 2-3 reizes dienā un bieži arī vairāk kā viens piegājiens katru reizi (viņš gan parasti gribēja vēl, bet es par to ne vienmēr biju sajūsmā, jo parasti tādēļ staigāju ar noberztu vagīnu) un tas, ka es viņam parasti nemācos virsū (kas man arī tika pārmests), bija tikai tāpēc, ka mana seksa gribēšana ir 0,5-1 reize dienā un viņš jau to līdz pusdienlaikam vienmēr bija iztērējis, protams, ka es nemācos virsū, jo neesmu seksmašīna!!!

Bet es novirzījos no temata. Nu lūk, un kāpēc viņu krāpu es?
Jo, pirmo reizi, nejūtoties pietiekoši novērtēta kā personība (nevis gumijas lelle ar caurumiem) un satiekot savu bijušo draudzeni, (ar kuru izšķīros vairāk tāpēc, ka dzīvojām katra savā valstī un man bija kļuvis grūti slēpt no vecākiem to, ka man tur, pāri robežai ir MEITENE - kā arī, attālums tiešām attālina, nevis tādēļ, ka būtu beigusi viņu mīlēt vai iekārot, un, kuru, jāatzīst, arī esmu 2x krāpusi, ārprāts), vecās kaislības ņēma virsroku un sanāca krāpšana Nr.1.

Nr.2 patiesībā bija tikai tāda puskrāpšana, jo (jā, dzērumā) bučojos un diezgan pamatīgi mīcījos ar vienu sava drauga draugu. Puisim to pastāstīju pēc kāda laika - bet nepilno versiju - tikai par bučošanos. Un izvairījos no tā drauga drauga - jo arī viņam bija draudzene, pie tam ļoti forša. Tas gan neliedza drauga draugam kādā tumšā vakarā, ejot man aiz muguras, kamēr ex bija priekšā, tā no sirds iegrābties man dibenā.

Krāpšana Nr.3 notika tad, kad mums viss bija tik ļoti uz grunti, ka vairāk nemaz nevar. Jau divus gadus man prātā ik pa laikam bija ienākusi doma, ka šitas pasākums ir bezcerīgs un vienu gadu es apmēram reizi vienā - divos mēnešos jau mēģināju izšķirties, pagaidām neveiksmīgi. Kad, man projām esot, viņš aizmirsa manu vārdadienu (patiesībā aizmirsa divas - jā, man ir divas vārdadienas, otra dienu pēc pirmās) un es uzzināju, ka viņš ir lauzis vienu ļoti svarīgu man doto solījumu (par ko zināja - ja lauzīs - es iešu prom), es izmantoju iespēju un pārgulēju ar citu. Vairākkārt. Ar prieku. Bez niecīgākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Un divas dienas pēc atgriešanās izšķīros no apkrāptā. Un kādu laiku turpināju vēl gulēt ar krāpbiedru (un tad viņā iemīlējos, bet tas jau ir cits stāsts).

Un tad vēl tā jau pieminētā bučošanās ar to meiteni, kuru sākumā mēģināja bučot man bijušais. Principā bučošanos es arī uzskatu par krāpšanu. Un arī tas, ka viņš to redzēja, man neliek domāt, ka tā nebija krāpšana.

To pastāstīt bija kā iedurt nazi vēderā un vēl pagriezt. Ļoti ļauni, es zinu. Bet, ak dieniņās, cik tā bija laba sajūta! Jā, pirmkārt patiesības pateikšana (ko gan nekad nevajag darīt, kamēr vēl esat kopā). Un otrkārt - jā, esmu atriebīga un es gribēju lai viņš sajūt ja ne tādas pašas sāpes, kā es, to uzzinot, tad kaut uz pusi mazākas arī der. Un treškārt - ka es esmu pietiekoši interesanta, glīta un seksīga, lai spētu savaldzināt kādu citu - iebakstīt to viņam acīs.

Un es priecājos, ka es to darīju. Vienīgais nepatīkamais ir tas, ka dibengrābējpuikam bija forša draudzene. Bet ja tādas nebūtu, es to nenožēlotu.

Un vispār, ja kaut ko nožēlo, tad tikai to, kas IR izdarīts, nevis to, kas NAV izdarīts.
Tā vienā teikumā var rezumēt to, ko gribēju un mēģināju pateikt tanī palagā virs šī viena, rezumējošā teikuma.